Egle ir mūžzaļš, liels (līdz 45 m augsts) priežu dzimtas koks, kas sasniedz līdz 300 gadu vecumu. Latvijā aug visā teritorijā; tīraudzēs vai mistraudzēs sausieņu mežos mēreni auglīgās augsnēs, kā arī mitrās, galvenokārt minerālaugsnēs.

Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem. Miza sarkanbrūna vai pelēka, atlobās sarkanbrūni līdz sarkandzelteni. Skujas pa 1, tumšzaļas. Parastā egle sāk ziedēt 25-30 gadu vecumā. Eglei ir sekla sakņu sistēma, novietota virsējā augsnes slānī. Ja egļu audze nav aizsargāta no valdošā vēja puses ar citu audzi vai mežmalas kokiem, tās bieži izgāž vējš.

Egles zied maijā, un čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī. Sēklas izbirst pavasarī. Egles aug barības vielām bagātākās augsnēs nekā priedes, bet slikti panes pārpurvošanos. Parastā egle ir izteikti ēncietīga suga. Ilgi var augt citu koku noēnojumā.

Svarīgi vai interesanti fakti

Egles cilvēki izmanto saimnieciskām vajadzībām. Dižo egļu baļķus lieto celtniecībā. No egļu sveķiem iegūst terpentīnu, kas ir izejviela daudzu citu izstrādājumu ražošanā. Koksne noder papīrrūpniecībā, malkai; skujas – ēterisko eļļu ieguvei; miza – miecvielu ražošanai, bet paaugas eglītes tiek pušķotas Ziemassvētkos.

Egles bojā daudzi kukaiņi un to kāpuri, galvenokārt vaboles (egļu astoņzobu mizgrauzis) un tauriņi (egļu mūķene, egļu čiekuru tinējs).

Informācijas avoti: https://www.latvijasdaba.lv , Vikipēdija, lvportals.lv

Foto: pixabay.com