Kur dzīvo?

Parasti izvēlas palielus dīķus, karjerus vai pat nelielus ezerus ar pastāvīgu ūdens līmeni. To ir grūti novērot, jo lielāko dienas daļu tas guļ noslēpies. Dienā tie uzturas zem dažādiem priekšmetiem (malkas, akmeņiem u.c.), zem augiem vai daļēji ierakušies zemē. Krupis pa nakti medīdams klejo apkārt, bet no rīta atgriežas savā slēptuvē. Vienā un tajā pašā slēptuvē tas var atgriezties vairākus mēnešus pēc kārtas. Ūdensbaseinos uzturas tikai nārsta laikā. Nārsto dažāda dziļuma un platības ezeros, dīķos, lielās peļķēs, strautos ar samērā tīru ūdeni. Ziemo grauzēju alās, zem akmeņiem un pagrabos.

Ko ēd?

Krupis kļūst aktīvs vakarā un visu nakti pavada, barojoties ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Iecienīta barība ir kailgliemeži, mitrenes, vaboles, tauriņu kāpuri, mušas, sliekas un nelielas peles. Mazāks upuris tiek uzlaizīts ar mēli, bet lielāks saķerts žokļos. Tā kā krupim nav zobu, medījums tiek norīts vesels. Tas savu medījumu neatšķir, bet reaģē uz jebkuru nelielu, tumšu, kustīgu objektu.

Svarīgi un interesanti fakti

Latgalē ir izplatītas 2 sugas: parastais un zaļais krupis.

Parastā krupja galva ir plata ar lielu muti un bez zobiem. Āda sausa, kārpaina. Galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri ¬– parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu. Plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, ādu un galvu ar parotīdiem parasti atstāj neskartu.

Pakaļkājas, salīdzinot ar vardēm, ir īsas. Pēdām nav peldpleznu.

Krupis ļoti labi redz arī tumsā un medī, izmantojot redzi. Laiku pa laikam krupis maina ādu, tā nonāk nost kā skrandains lēveris, kuru krupis pēc tam apēd. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā.

Ja krupis ir izbiedēts, tas ieņem aizsardzības pozu, izslienoties stīvās kājās un cenšoties izskatīties pēc iespējas lielāks. Tā ienaidnieki ir zalkši, eži, žurkas, mājas kaķi, gārņi, vārnas un dažādi plēsīgie putni. Putni izvairās ēst krupja ādu, tie ar knābjiem uzplēš krupja vēderu un izēd tikai iekšas. Arī kurkuļu āda ir indīga, tādēļ zivis neēd krupja kurkuļus.

Krupi bieži var novērot dārzos un apdzīvotu vietu tuvumā. Par to izveidojušies dažādi tautas ticējumi un mīti, kas neatbilst patiesībai. Krupis nedzer pienu, arī zemenes tas neēd, jo abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību. Krupja klātbūtne zemeņu dobē liecina tikai to, ka tas ieradies kailgliemežu medībās. Nav pamatojuma arī ticējumam, ka no krupja uz rokām uzmetas kārpas. Krupis ir ļoti vērtīgs dārza iemītnieks, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem.

Informācijas avoti: latvijasdaba.lv, Vikipēdija

Foto: redzet.eu, pixabay.com