Ko ēd?

Relatīvi daudz ēd. Barības meklējumos pavada vismaz 5-6 stundas diennaktī. No gaļas ēdieniem izmanto praktiski visu, ko vien var atrast un noķert. Galvenokārt pārtiek no kukaiņiem (arī indīgiem), tārpiem (visvairāk - sliekām), gliemjiem. Ēd arī mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Retumis noķer kādu abinieku, rāpuli (dominē glodenes). Netaupa uz zemes ligzdojošo putnu perēkļus, peļveidīgo grauzēju midzeņus. Neatsakās no kritušu dzīvnieku ēšanas. Augu barība ēdienkartē ieņem maznozīmīgu vietu. Tās sastāvā ir gan dažādi sulīgi augļi, gan sēklas, gan arī augu zaļās daļas un pat sūnas, sēnes. Meklējot ēdienu, paļaujas galvenokārt uz labi attīstīto ožu un dzirdi, arī uz tausti. Ēdot parasti raksturīgi šmaukstina. Pēc ēšanas aplaiza sevi.

Kur dzīvo?

Mājo gandrīz visur, kur vien ir dzīvei labvēlīgi apstākļi - sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemošanas vietām nodrošinātās vietās: lapu un jauktu koku mežos (biežāk sīkmežos, mežmalās), birzīs, vairāk vai mazāk aizaugušās un aizaugošās pļavās, krūmājos, dārzos, parkos un apstādījumos. Nav sastopams vienīgi purvos un lielos, vecos vienlaidu mežos.

Svarīgi un interesanti fakti

Lielākais kukaiņēdāju kārtas pārstāvis Latvijā. Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada bez pārtraukuma ciešā guļā (saritinājies, iegrimis īstā, dziļā miegā) savlaicīgi sagatavotā migā, kas rūpīgi izveidota no sausas zāles, smalkiem zariņiem, lapām un sūnām. Guļa sākas parasti oktobrī vai, retāk, novembra sākumā (nolien ziemas migās, kad gaisa temperatūra vairs nepārsniedz +10 grādus). Organisms pārtiek no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Latvijā atmodas periods parasti iestājas aprīlī (retumis jau marta nogalē).

Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet ritinās kamolā. No uzbrucējiem ezi aizsargā 7000 nejūtīgu adatu. Kad ezis ir mierīgs, adatas ādā turas slīpi, bet kad ezis saritinās kamolā, aizsargājoties no uzbrucējiem, adatas izslejas stāvus. Bet ja tomēr ezis nolēma aizbēgt, tad skrien ar ātrumu līdz 9 km/h (salīdzināšanai – cilvēka vidējais iešanas ātrums ir 4-6 km/h). Nelabprāt, tomēr, ja nepieciešams, samērā labi peld. Labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebarots. Rosās pārsvarā krēslā un tumsā.

Nopietnākie ienaidnieki ir lielās pūces, sermuļveidīgie zvēri (piemēram, āpši), mežacūkas, suņi. Ļaunumu ežiem nodara arī neuzmanīgi transporta līdzekļu vadītāji un kūlas dedzinātāji.

Senajā Romā ežu kažociņu izmantoja aitu vilnas ķemmēšanai.

Bērnu grāmatās ezīti bieži attēlo ar ābolu vai sēni uz muguras, kas neatbilst patiesībai – eži nenes barību uz savām adatām. Eži nav ābolu ēdāji un sēņu vācēji un patērētāji.

Mazie ezīši piedzimst akli un bez adatām.

Cilvēkiem patīk piedāvāt ežiem pienu. Tomēr pēc piena ezim sāpēs vēders un būs caureja. Ja jūs vēlaties pabarot ezīti, labāk ir piedāvāt liesu liellopa gaļu (protams nesālītu, nežāvētu vai kā citādi apstrādātu), zivis vai kaķu granulas. Bet jāatceras, ka pārmērīgi aizrauties ar piebarošanu nevajadzētu, jo mūsu piedāvātā barība nav eža ikdienas maltīte. Eži nav dzeloņcūkas radinieki.

Informācijas avoti: latvijasdaba.lv, Vikipēdija

Foto: redzet.eu