Ko ēd?

Kurmis ir izteikts gaļēdājs, tā pamata barība ir sliekas. Labās dzīves vietās tās sastāda pat līdz 90 % no apēstās barības, bet šie dzīvnieki ēd arī kukaiņus, to kāpurus, simtkājus, gliemjus, izņēmuma gadījumos arī abiniekus, peles un ciršļus. Diennaktī spēj notiesāt 50, rudeņos pat 70 gramus barības. Nedrīkst ilgi badoties, tāpēc veido barības rezerves (bez ēdiena var nodzīvot 15-17 stundas). Kurmis meklē barību, pārskatot savas pazemes ejas, kurās sakrīt dažādi bezmugurkaulnieki. Kurmja siekalas ir toksiskas, ar kurām tas paralizē sliekas, tām aizkožot priekšgalu.

Kur dzīvo?

Apdzīvo gan dažādus dabiskus, gan kultūrainavu biotopus, priekšroku dodot vietām, kurās ir mīksta, valga zeme un nelīdzens reljefs. Bieži piemājo lapu koku un jauktajos mežos, birztalās, laucēs. Labprāt apmetas uz dzīvi kultivētās teritorijās: pļavās, ganībās, tīrumu malās, sakņu un augļu dārzos, arī apstādījumos, parkos. Galvenais faktors vietas izvēlei ir slieku daudzums. Reti sastopams aramzemēs, kurās tiek veikta dziļā aršana. Tikpat kā nav sastopams pārmitrās teritorijās un vietās, kur ir ļoti skāba vai sausa augsne, izvairās no smilšainām, akmeņainām teritorijām un plašiem monokultūru laukiem.

Svarīgi un interesanti fakti

Kurmis ir tipisks racējdzīvnieks, kura organisms īpaši pielāgots dzīvei pazemē. Šaurajos pazemes tuneļos kažokam jāiztur pamatīga slodze un tas nodilst, tāpēc apmatojuma maiņa notiek 3–4 reizes gadā.

Redze ir slikta (dzīvnieks spēj konstatēt tikai gaismas spilgtuma izmaiņas).

Visu dzīvi pavada paša izraktā daudzstāvīgā tuneļu sistēmā, kas tiek pastāvīgi paplašināta. Vienā dienā kurmis pārrok līdz 20 metriem. Mazuļi piedzimst “bērnistabā”, kas lielākoties ierīkota zem kāda celma, koka vai krūma saknēm samērā dziļi (1–2 m) pazemē un izklāta ar sausu zāli, lapām.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki kurmim ir visi sermuļi, plēsēji, eži, lapsas, kuras kurmi nokož, bet parasti neapēd, un lielie putni, piemēram, baltie stārķi, vārnveidīgie, piekūni, vanagi un pūces.

Kurmja pazemes labirinti sastāv no dažādā dziļumā izraktām, savstarpēji saistītām ejām un midzeņiem. Tās mēdz būt gan 2 metru, gan tikai dažu centimetru dziļumā. Ik pa brīdim kurmis virszemē izstumj visu lieko, un tā veidojas melnzemes izvirdumi. Šos rakumus sauc par konusveidīgiem augsnes izsviedumiem. Lauksaimniecības teritorijās kurmis parasti tiek uzskatīts par kaitnieku, lai gan, veidojot alu labirintus, kurmji uzirdina augsni un veicina gaisa, mitruma apriti tajā. Turklāt kurmja klātbūtne samazina strupastes izplatību dārzos, tā kā tos var uzskatīt par derīgiem dzīvniekiem dārza aizsardzībā.

Informācijas avoti: latvijasdaba.lv, Vikipēdija

Foto: pixabay.com