Kailā mietene ir Latvijā ļoti bieža liela mieteņu ģints sēne. 20. gadsimtā par tās ēdamību radās ilgi strīdi, kuru rezultātā tika izlemts, ka kailā mietene ir indīga sēne, neraugoties uz to, ka parasti saindēšanās neiestājas no pirmajām lietošanas reizēm un tādēļ to bieži lieto pārtikā. Sēnes kaitīgajai iedarbei uz organismu piemīt uzkrāšanās efekts.

Cepurīte: plakani izliekta, vecumā iedobta līdz sekli piltuvveidīgai, gaļīga. Krāsa brūna līdz olīvbrūna, reizēm ar dzeltenīgu vai sarkanīgu nokrāsu. Mitrā laikā mazliet lipīga, sausā nedaudz tūbaina, reizēm spīdīga, ar stipri ieritinātu pūkainu malu. Platums 5-15 cm. Latvijā parastais augšanas periods — no jūnija līdz oktobrim. Bieži aug lielās un ciešās grupās. No neradnieciskām sēnēm no augšas līdzinās cūcenei, lai gan ir brūnāka, taču no apakšas atšķiras ar dzeltenīgajām lapiņām jau jaunībā, brūnēšanu (tai skaitā kātiņa) un piensulas trūkumu.

Krievu valodā kailā mietene saucas vārda “cūcene” burtiskā tulkojumā “свинушка”, tāpēc reizēm tulkotos avotos ieviešas kļūdas. Vēl jo vairāk, šajā valodā žargonvārds “свинуха” tiek lietots šo abu sugu apzīmēšanai. Tāpat no visām citām pienainēm kailā mietene atšķiras ar piensulas trūkumu. Pretinde pret saindēšanos ar kailo mieteni neeksistē. Ārstēšana iespējama tikai slimnīcas apstākļos, kur iespējams nepārtraukti kontrolēt pacienta asins analīzes, un ir simptomātiska.