Mežacūka

Ko ēd?

Meža cūkas ir visēdājas un ēd gandrīz jebko, ko var atrast, bet 90 % barības ir augu izcelsmes. Barība tiek meklēta, rakņājoties augsnē. Niedrājos meža cūkas meklē niedru saknes, ierobežojot ūdeņu aizaugšanu. Kopumā tās barojas ar zāli, ozolzīlēm, riekstiem, sēklām, ogām, saknēm, gumiem, kukaiņiem, sliekām, gliemjiem, maziem rāpuļiem, putniem un to olām, ievainotiem dzīvniekiem, maitu un atkritumiem. Garšo visi kultūraugi: kukurūzas graudi, zirņi, auzas, kvieši, kartupeļi, arī tauriņzieži, graudzāles un krustzieži. Smagos barošanās apstākļos novēro kanibālismu. Reizēm meža cūkas nomedī jaunus briedēnus.

Kur dzīvo?

Sastopama mežos, krūmājos, niedrājos, uz laukiem, pļavās. Pēdējā laikā, klejojot un barojoties, tās nevairās ieklīst pat cilvēka intensīvi apsaimniekotā vidē, tostarp lielpilsētās.

Svarīgi un interesanti fakti

Latvijā tēviņi sver apmēram 250 kg, mātītes 150 kg.

Meža cūkai ir spēcīgi attīstīti, trīsšķautņaini ilkņi, kas aug visu mūžu. Ilkņi tai kalpo gan kā aizsardzības ierocis, gan kā darba rīks, uzrokot zemi. Meža cūku apdzīvotās vietās vienmēr ir dubļu vannas un novērojami koki, gar kuriem cūkas berzējas.

Meža cūkai ir vāja redze, toties tai ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Tā var saost kukaiņu kāpurus augsnē pat līdz 10 cm dziļumam, bet cilvēku siltā, bezvēja laikā tā saož līdz 500 soļu attālumam. Bīstamās situācijās spēj ne tikai izlikties beigta, bet arī māk noslēpties grūti pieejamās vietās. Meža cūkas ir apveltītas ar labu atmiņu un ilgi atceras vietas, kur sajutušas draudus.

Informācijas avoti: latvijasdaba.lv, Vikipēdija