Šīs sēnes nosaukums ir cēlies no tās lipīgas vai gļotainas cepurītes miziņas. Sviestbeku dzimtas sēņu ģints, Latvijā visas šīs ģints sugas var tikt lietotas pārtikā, taču dažas ir aizsargājamas retuma dēļ.

Sviestbeku ģints sēnes veido mikorizu ar priedēm, reti ar lapeglēm.

Latvijā atrastās sviestbeku ģints sēnes:

Gaišā sviestbeka

Govju sviestbeka

Graudainā sviestbeka

Lipīgā sviestbeka

Parastā sviestbeka

Priežu sviestbeka

Purva sviestbeka

Zeltainā sviestbeka

Zābakotā sviestbeka (atrašana Latvijā nav droši pierādīta)

Ēdama, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota marinēšanai. Cepurītes miziņa ir viegli noņemama. Pirmā sviestbeku raža ir vasaras sākumā – jūnijā. Sēņu sezona ilgst divas līdz trīs nedēļas. Nākamā sezona ir jūlija beigās un septembra sākumā. Masveida sviestbeku “invāzija” sākas augustā – tad, kad tās saņem pietiekami daudz saules siltuma.

Lai atšķirtu īstās sviestbekas no neēdamām, jāpievērš uzmanība to smaržai. Sēnei nedrīkst būt nepatīkama smaka. Ja tā smaržo pēc zivīm vai etiķa, to nevajadzētu ēst. “Viltus” sviestbekām ir brūna cepurīte un tumšs kātiņš. Mīkstums ir mīksts un viegli lokams. Taustot sēnes ir vairāk ūdeņainas, un gļotas ir gļotainas un brūnā krāsā.

Ja, sēņojot, Jums rodas šaubas par konkrēto sēni, labāk neriskējiet un neņemiet to.

Interesanti fakti.

Sviestbekas ir sēnes, kas sintezē visvairāk D vitamīna. Sviestbekas aug gaismas virzienā. Varat pamanīt, ka šo sēņu kātiņš nekad nav taisns – sēne vienmēr ir nobīdīta uz sāniem.